pasaka par tārpiņu

2011. gada 3. jūlijā

Lūkas 15:1-7

Bērni saskrēja vienkopus. Terēze bija atradusi tārpiņu. Tas bija lielāks par parastajiem tārpiņiem. Viņš steidzās uz zālīti, lai paslēptos zaļajos stiebros. Kas tas tāds par tārpiņu? Vai drīkst to paņemt? – jautāja bērni audzinātājai. „Nē, tas taču var iekost! Lieciet labāk to mierā.”, teica audzinātāja meitenēm. Tās nedaudz aprāvās un ļāva pārbijušamies tārpiņam ierāpot zālienā un paslēpties starp stiebriem.

Tārpiņš bija tumši brūns ar palielu sarkanu galvu un lielām acīm. Viņš grauza lapas un citādus gardumus, kas vairumam nelikās gardumi. Vabolei tārpiņš nepatika, jo tas gan grauza lapas un ēda visādus gardumus kā viņa, tomēr bija tāds resns, garš un neveikls. Vabole pagrūda tārpiņu un lepni rādīja tārpiņam savus spīdīgos sānus. Arī mušai tārpiņš nelikās diez ko jauks. Viņš taču tikai grauž un guļ, tādēļ ir tik apvēlies. Nebūs labi ar tārpiņu. Vai šis kaut ko labu dzīvē sasniegs? Noķers viņu kāds un saspiedīs. Darbīgā zemes bite tārpiņu uzskatīja par liekēdi, tas tikai uzrāpjas augiem uz kakla un grauž, bet jēgas no tā nekādas… Citreiz tārpiņš ņem un nograuž labos ziedus, no kuriem zemes bite varētu pasmelties saldo nektāru.

Tomēr tārpiņš nebija tik biezādains. Viņam sāpēja tas, ka viņu neviens nemīl. Viņš domāja par to. Nevarēja saprast, ko lai dara, kāda jēga no tā, ka viņš grauž, rāpo un apveļas? Patiesi, kas no manis iznāks? Kāds labums no tā, ka es esmu? Kādreiz tārpiņam bija stipri vienalga, ko par viņu domā citi, viņš tik grauza savu lapu, jo tas bija vienīgais prieks un kaislība, tā kārtīgi pieēsties un tad pagulēt saulītē. Kas var būt labāks par to! Tomēr pagāja laiks un viņam sāka likties, ka tur kaut kam ir jābūt. Cik var ēst un gulēt? Es arī gribu lidot un sūkt nektāru, kā tuklā zemes bite. Es arī gribu būt tik veikls kā muša un es arī gribu būt tik skaists spīdīgā vabole!”, ar skumjām teica nelaimīgais tārpiņš. Viņam gribējās kaut kur nolīst un saritināties kādā lapā.

Labi, ka dārznieks Juris bija labsirdīgs. Viņš zināja kas tas ir par tārpiņu un gribēja mazajam Ričardam kaut ko parādīt. Viņš pasauca puiku un ievietoja tārpiņu burkā un palūdza Ričardu saplūkt dažas sulīgas lapas, lai tārpiņam ir ko grauzt. Ričardam patika skatīties, kā tārpiņš grauž lapu pēc lapas. Te, pēc pāris dienām tārpiņš vairs tā negrauza lapas, bet iekūņojās kādās no tām un pārvērtās par dīvaina izskata lellīti. Kādu laiku nekas nenotika. Ričards katru dienu nāca apskatīties kā klājas tārpiņam, bet tārpiņš izskatījās kā miris. Tā tas palika samērā ilgi, ka Ričards domāja, ka tārpiņš ir nomiris.

Te kādu dienu dārznieks Juris pasauca Ričardu uz šķūni, paskatīties, kas notiek ar tārpiņu burkā. Interesanti, ka tur vairs nebija tā tārpiņa kūniņa, tur kaut kas notika. No kūniņas jau gandrīz bija izlīdis kaut kāds kukainis. Tas izkūņojās laukā no ligzdiņas un tupēja uz tukšās čaulas, mēģinot atgūties un iztaisnot savu saņurcīto izskatu. Pēc pāris minūtēm Ričards aiz pārsteiguma iesaucās: „Tas taču ir tauriņš! Juronkul, paskaties, cik tas ir skaists! Vai tiešām tas ir tas pats nesmukais tārpiņš, ko mēs ielikām burkā?” „Jā, draugs, tas ir mūsu tārpiņš. Viņam bija pienācis laiks mainīties.”, pamācoši teica dārznieks Juris.

Bet tauriņš nedzirdēja Ričarda un Jura sarunu. Viss tārpiņam bija kļuvis citādāks. Viņš vairs neatcerējās, kas ar viņu notika. Tikai atminējās, ka bija grūti tikt laukā no tās šaurās čaulas. Tagad bija viegli un saulīte skaisti sildīja viņa sānus. Gribējās lidot. Viņš savicināja savus daiļos spārniņus un pacēlās gaisā. Tauriņš rotaļīgajā lidojumā tuvojās skaistajiem ziediem bērnu dārza dobē. Ziedu nektārs bija garšīgāks par visu uz pasaules. Nekāda lapa nevarēja stāvēt ne klātu. Tauriņš bija brīnumainā kārtā sasniedzis visu, ko reiz vēlējās – viņš varēja lidot un sūkt nektāru no ziediem, viņam vairs nevajadzēja rāpot pa zemi, neveiklā gaitā, tagad viņš bija tik skaists, pat daudz skaistāks par spožo vaboli.

Dievs ir pārsteidzoši iekārtojis pasauli, mazs neveikls tārpiņš piedzīvo tādas pārmaiņas, ka caur gandrīz nomiršanu pārvēršas par skaistu tauriņu. Citreiz arī mums, cilvēkiem, liekas, ka mēs esam mazi nožēlojami tārpiņi un nevaram saprast savas dzīves jēgu. Tomēr Dievs ir tāds labais Dārznieks, kurš zina, kas no šī tārpiņa varēs izkūņoties. Viņš paņem savrup un palīdz pārdzīvot grūto izkūņošanās laiku.


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!