reālais Ezītis

Baltā svētdienā

2011. gada 1.maijā

19 Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" 20 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 21 Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." 22 Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! 23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."

24 Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. 25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu."

26 Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" 27 Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" 28 Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" 29 Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"

Jņ. 20:19-31

 

Reālais ezītis

Ezītis ir piesardzīgākais no meža zvēriem. Viņam ir adatu kažociņš, lai būtu drošs. Ezītis domā, ka adatas ir neatņemama viņa personības sastāvdaļa. „Kas tad es būtu bez adatām? – Pliks kā žurka! Nožēlojams zvēriņš. Pat kaķis mani nomedītu. Bet tagad no manis piesargājas, gan lapsa, gan suņi. Adatas man palīdz sagādāt ēdamo un medīt.” Ezītis ir praktiķis, viņš uzticas tam, kas redzams un ko var dabūt. Viņš nepavisam nav depresīvs tips. Ezītis saka: „Es esmu reālists.” Bet citreiz ezītis pukojas par visu, kas slikts, un sliktā pasaulē ir daudz – te āboli sapuvuši, te peles pazudušas, te puikas ir izpostījuši viņa medību laukus, un vispār, pārāk daudz automašīnu brauc pa mūsu lielceļu. Tādēļ ezītis pukšķina, jo viņam ir paradums visu pārdomāt iekšējā dialogā ar sevi. Patīkami aprunāties ar gudru personu.

Ezītis ticēja svētdienas rītiem, kad viss ir tik kluss un nav tik daudz rasas. Svētdienu rīti atšķiras no citu dienu rītiem. Tomēr ezītis nespēja ticēt Jēzum, īpaši tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Dzīvodams mežā pie lielceļa ezītis daudz ir redzējis nāves. Bezjēdzīgas nāves – sabraukti sunīši, kaķīši, lapsas, pat jenoti un putni. Kas būs ar viņiem? Tie vairs necelsies. Ja Jēzu nogalināja, tad Viņš vairs necēlās, domāja ezītis.

Kādu dienu, šķiet tas bija Lieldienu rītā vai arī sestdienā pēc Lieldienām, kad cilvēkiem bija Lielā talka, ezītim gribējās aiztipināt uz baznīcu, kas atradās ceļa otrā pusē. Viņam patika saulīte parciņā pie baznīcas un lielceļa malas brikšņi, kur varēja noķert pa pelei.

Bet kā lai tiek pāri ceļam? Mašīnas brauc tam pāri četrās joslās un neviens nedomā apstāties, lai palaistu gājējus. Ezīši taču nezina, ka gājējiem ir domāts tunelis zem lielceļa. Un vispār, ezītis tuneļiem neuzticas, ja tie nav paša rakti un pārbaudīti…

Tā nu ezītis mīņājās lielceļa malā un pukojās: kā lai tiek pāri ceļam, kur nemitīgi brauc mašīnas? Viņš pamīņājās un nosprieda, ka ir pienācis piemērots mirklis, lai tipinātu pāri. Gan jau manas adatas mani pasargās, viņš nosprieda. Taču viss nebija tik vienkārši. Vairāki auto taurēdami patraucās garām, bet viens bīstami tuvu ezīša pakaļējām ķepiņām. Ezītis instinktīvi sarāvās kamoliņā, lai pasargātu sevi. Taču tam nebija jēgas.

Par laimi, bet varbūt tas bija Dieva pirksts, ka tieši tanī brīdī brauca Lauras tētis. Vispār jau Lauras tētis nebija no tiem, kuri apstātos uz ceļa, lai nonestu malā ežus vai kādus citus dzīvniekus uz ceļa. Tas traucē satiksmei. Viņš to darīja Lauras dēļ. Laura vienmēr tētim jautāja par dzīvnieciņiem, kas guļ uz ceļa: kāpēc viņš tur guļ? Viņu taču var sabraukt? Kāpēc šoferi sabrauc zvēriņus? Vai nevar viņam palīdzēt? – ieraugot kamolā sarāvušos ezīti, Lauras tētis izdzirdēja Lauras balsi: „Tēti, ezītis uz ceļa! Vai viņš ir dzīvs?” Viņa auto strauji nobremzēja un Lauras tētis izkāpa no mašīnas, paņēma pārbijušos ezīti un pārnesa ceļa malā.

Ezītis bija pārsteigts. Viņš jau domāja, ka nekad vairs neredzēs skaisto piesaulīti un nemedīs peles baznīcas parka brikšņos. Bet ar to pārsteigumiem nebija beigas. Ezīti pamanīja talcinieki. Ceļa malā strādāja Austras tante, kura tirgojās ar pienu. Netālu bija viņas māja. Austras tante atnesa nedaudz piena bļodiņā un pabaroja ezīti.

Ezītim šī bija īpašs rīts – Lauras tētis viņu izglāba un pārnesa pāri bīstamajam lielceļam, bet Austras tante vēl padzirdīja ezīti ar svaigu pienu.

Tam nebija vajadzīgas ezīša adatas. Adatas nespēja ezīti pasargāt no automašīnu riteņiem un adatas šoreiz nesagādāja pienu. To visu viņš guva pateicoties vienkāršai mīlestībai no cilvēkiem. Jā, tagad ezītis bija gatavs noticēt tam, ka pasaulē ir labais un, ka Dievs darbojas. Varbūt arī Jēzus ir dzīvs un nāk pie katra mazā ezīša, lai pasargātu un parādītu, ka arī viņu Dievs mīl.


DIEVKALPOJUMI:

  • svētdienās 10.00
  • ceturtdienās 19.00

DIEVKALPOJUMI              īpaši ģimenēm un bērniem:

  • mēneša 1. svētdienās 10.00

TIKŠANĀS AR MĀCĪTĀJU BAZNĪCĀ:

  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30 

KANCELEJA ATVĒRTA:

  • svētdienās 9.00-10:00 un 12.00-13.00
  • otrdienās 17.00 - 19.00
  • ceturtdienās 17.00 - 18.30

9.decembrī 17.00 

Klusās lugšanas stunda

Par Jāņa evaņģēliju

 

MĒS MĪTAM

Kalēju iela 1, Ikšķile, LV 5052

Tālr. nr.: +371 65030328

  ikskilesdraudze@inbox.lv  

www.facebook.com/ikskilesdraudze

ZIEDOJUMIEM

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze

Reģistrācijas nr. 90000628081

AS SEB Banka, Ogres filiāle, UNLALV2X

Konts: LV63UNLA0050016342180

Ziedojot varat arī norādīt mērķi, kam vēlaties ziedot.

 

Esam pateicīgi par atbalstu!

Powered by Webnode